Bērna nēsāšana kā mūsdienu bērnu neirorehabilitācijas metode
Tulkots no: http://slingoliga.ru/medicine/noshenie-rebenka-na-sebe-kak-metod-nejroreabilitacii-sovremennyh-mladencev/
T. Kovaļenko, V. Kovaļenko, Sļozins B., Orehova O., Kudeļina M.
Sanktpēterburga, Sanktpēterburgas pēcdiploma studiju Medicīnas akadēmija, V. Behtereva Zinātniski pētnieciskais psihoneiroloģiskais institūts, Eksperimentālās un praktiskās fizioloģijas institūts, N. Kuzņecova Militārā jūras akadēmija
Plašsaziņas līdzekļos un speciālistu diskusijās tēma par bērna nēsāšanu kļūst arvien populārāka. Runā gan par bērna nēsāšanu “sev blakus”, vai “uz sevis”, gan par to, kā šādas nēsāšanas tradīcija ietekmē bērna turpmāko attīstību.
Savā grāmatā “Bērna uzsūcošais prāts” [1] Marija Montesori rakstīja: “Mirkli padomāsim par tām daudzajām pasaules tautām, kur kultūras līmenis atšķiras no mūsējā. Bērna audzināšanas jautājumos tās visas šķiet izglītotākas par mums ar mūsu ultramodernajām idejām. Patiesībā nekur citur attieksme pret bērnu nav tādā pretrunā ar viņām dabiskajām vajadzībām. Gandrīz visās valstīs bērns ik uz soļa pavada savu māti.
Mātes dzīve paiet bērna acu priekšā, viņš visu redz un dzird. Lielākā pasaules daļā mātes nēsā bērnus sev līdzi nevis uz rokām, bet gan izmantojot dažādas ierīces. Kad bērns ir kopā ar māti, viņš raud tikai tad, ja viņš ir saslimis vai jūt sāpes. Dažreiz viņš var gulēt, bet raudāt gan ne.
Ja paskatāmies uz fotogrāfijām, kas attēlo kādas valsts sociālo dzīvi, redzam, ka tur, kur fotografētas mātes ar bērniem, nekad nevar ieraudzīt raudošu bērnu (1. attēls). Fotogrāfijā attēlota Ličija Ronculi darbā kopā ar slingā iesietu meitu. Līdz 2009. gadam Ronculi vadīja vienu no lielākajām Milānas klīnikām, bet 2009. gadā viņa kļuva par Eiroparlamenta deputāti.
Uzraksts uz attēla: “Sēžu zālē Strasbūrā. 2010. gada septembris”
Attēls pieder Reuters APP/East News, attēls publicēts Kirila Ļitmanova rakstā “MAMMA MIA” žurnālā “Журнал Андрея Малахова СтарХит (Starhit)” 2010. gada 20. decembrī, Nr. 51 (162), 31.-35.lpp
Tomēr Rietumu pasaulē bērna raudas izvēršas par lielu problēmu. Mūsdienu psiholoģijā pastāv uzskats, ka „iemesls bērna raudāšanai, nemieram, bļaušanas un niknuma lēkmēm ir mentālais bads.” Un tā ir taisnība. Bērnam ir garlaicīgi, bet vienīgās zāles ir paglābt bērnu no vientulības un dot iespēju piedalīties sociālajā dzīvē. Te nāk palīgā krūtsbarošanas pagarināšana līdz pusotram gadam, bet dažkārt pat līdz divu vai trīs gadu vecumam. Tā nav nepieciešamība, jo bērns jau kādu laiku spēj ēst citu barību. Tomēr krūtsbarošanas turpināšana paredz to, ka māte paliek ar bērnu, savukārt tas atbilst mātes neapzinātai vēlmei palīdzēt bērnam viņa sociālajā dzīvē.
Japāna, kur ir plaši izplatīta tradīcija nēsāt bērnu sev līdzi, dalīt guļvietu un ilgstoši barot ar krūti, mūsdienās ir viena no attīstītākajām valstīm, iedzīvotāju veselības līmenis tajā ir paraugs vairumam pasaules valstu. Japāņu cilvēcības pamats jeb „fundaments” tiek likts caur mātes un tēva ilgstošu ķermenisku un emocionālo kontaktu ar bērnu. Bērnudārzu, kurā mammas atstāj bērnus uz pilnu darba dienu, Japānā ir ļoti maz. „Strādājošas mammas” fenomens japāņu apziņā un pasaules uztverē iekļaujas ar lielām grūtībām.
Japāņu audzināšanas augstā kvalitāte bija īpaši pamanāma 2011. gadā, kad zemestrīces un cunami dēļ kodolelektrostacijā „Fukušima-1” notika katastrofa.
Uzraksts uz attēla: „Cilvēki, kas ir izdzīvojuši pēc cunami, gatavo ēdienu blakus sagrautajām mājām. Isinomaki, Mijagi prefektūra, 2011. gada 15. marts
Attēls pieder Getty/Fotobank, attēls publicēts Annas Kasjanovas rakstā «Потрясенная страна» žurnālā “Журнал Андрея Малахова СтарХит (Starhit)” 2011. gada 21. martā, Nr. 12 (175), 37.lpp
Visai pasaulei tas lika runāt par japāņu cilvēciskā faktora fenomenu. Milzu postījumu un daudzu cilvēku bojāejas priekšā japāņi demonstrēja cilvēcību, izpalīdzību, atbildību, mieru un pārliecību. Šī bija pirmā reize pasaulē, kad šādā katastrofā nebija neviena marodierisma gadījuma. Savukārt Japānas jenas kurss šajā baisajā laikā izauga līdz maksimālajai atzīmei laikā kopš 1995. gada: japāņu patriotiski noskaņotie investori, palīdzot valstij, pēc pašu iniciatīvas savus aktīvus pārcēla nacionālajā valūtā.
Bērna nēsāšanai piemīt ne tikai socializācijas loma, tai ir arī izteikta ārstnieciska iedarbība. Mūsdienu fizioterapeiti ziņo, ka cilvēka ķermenis īpašā diapazonā izstaro infrasarkanos starus, kuri, savukārt, veicina nervu sistēmas, zarnu trakta un daudzu citu orgānu un audu nobriešanu. Šī starojuma iedarbības rezultātā bērns ir mierīgāks, viņu nemoka kolikas, viņš aug un attīstās. Turklāt pareizās pozas un mātes ķermeņa siltums apvienojums veicina gūžu pareizu veidošanos un palīdz displāzijas ārstēšanā. Tāpēc amerikāņu pediatrs Viljams Sīrss (William Sears) uzskata, ka bērnu, lai viņš attīstītos pilnvērtīgi, ir nepieciešams iznēsāt 9 mēnešus pirms dzimšanas un vēl 9 mēnešus pēc. Ilgstoši nēsāt uz rokām ir grūti. Tas traucē mammai dzīvot pieaugušā cilvēka dzīvi. Tāpēc gadu tūkstošu garumā cilvēki ir izmantojuši dažādus paņēmienus, kā piesiet mazuli sev klāt un atbrīvot rokas. Mūsdienās jebkura mamma šim nolūkam var pašūt vai nopirkt slingu. Svarīgi ir bērnu slingā nēsāt pareizi, nodrošinot osteopātiski pareizu ķermeņu pozu saskaņā ar rekomendācijām, kuras ir izstrādājusi L. Lasovecka, Krievijas osteopātijas akadēmijas direktore.
V. Sīrsa 30 gadu ilgā prakse krūtsbarošanas atbalsta centrā rāda to, ka bērna ilgstošā nēsāšana satuvina bērnus un vecākus, kā atbildes reakcija parādās bērna rūpes par vecākiem (par pusaudžu vecumā viņi tiecas rūpēties par saviem vecākiem).
Šīs satuvināšanās stils ir ārkārtīgi svarīgs bērna apziņas līmeņu veidošanās procesā. Profesors V. Sļozins [4] runā par cilvēkas apziņas pieciem līmeņiem, tie ir saistīti ar dažādiem elektroencefalogrammas (EEG) veidiem. Tas ļauj diagnosticēt to, vai un cik daudz apziņas briedums atbilst cilvēka vecumam, bet attīstības aiztures gadījumā tas palīdz izvēlēties efektīvas korekcijas programmas. Pieaugušam cilvēkam piemīt visi līmeņi vienlaikus.
Pirmais līmenis: apziņas neverbālais līmenis.
To raksturo smadzeņu elektroviļņu svārstību zemais diapazons: 2 – 3 svārstības sekundē (delta ritms). Šo EEG tipu novēro zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam un pieaugušajiem, kas ir iegrimuši dziļā lūgšanā. Šajā apziņas līmenī ietilpst empātija, spēja bez vārdiem sajust un saprast citu cilvēku jūtas. Zinātniskie pētījumi parāda, ka pirmais apziņas līmenis veidojas caur ciešu kontaktu ar māti, īpaši caur ķermenisku kontaktu. No šī kontakta ir atkarīga nervu sistēmas nobriešana, kas atbild par pilnvērtīgu sociālo uzvedību.
Šie dati apgāž populāro viedokli, ka “nedrīkst pieradināt pie rokām, jo pēc tam nevarēs atradināt...”. Veselīgs bērns grib tikt laukā no slinga, tiklīdz ir ieguvis pietiekamu saskarsmes “devu” ar mammu. Sliktāk ir tad, kad vientuļš, cilvēcisku siltumu nesaņēmis bērns prasās “opā”. Tā ir atgriešanās pie agrīnākām attīstības fāzēm.
Džons Vatsons [5], “aukstas audzināšanas” (bez mīļuma un bez ņemšanas rokās) teorijas autors savas dzīves beigās publiski atzina savu teoriju par kļūdainu. Tomēr nedz Vatsona rūgtā pieredze (dēla pašnāvība), nedz negatīvs zinātniskais iznākums neaizkavēja viņa sekotājus. Eiropas vecāku mentalitātē nostiprinājies aukstas uzvedības modelis, kad vecāki baidās paņemt rokās savu bērnu, visās mūsdienu attīstītajās valstīs ir novedis pie demogrāfiskās krīzes.
Neiroloģijā cilvēka attīstības posms no dzimšanas līdz 3 mēnešu vecumam tiek uzskatīts par nervu sistēmas attīstības izšķirošu posmu. Šajā laikā veidojas smadzeņu struktūra, kas paliek uz visu mūžu, tātad veidojas smadzeņu attīstības nākotnes potenciāls. Tieši tāpēc šajā laikā ir tik svarīgi ievērot visu neirorehabilitācijas kompleksu, tas ir, izmantojot visdažādākos uztveres kanālus, maksimāli nodrošināt smadzeņu pozitīvu stimulāciju. Tas ir: (pareizi) nēsāt bērnu savā tuvumā, barot ar krūti, dziedāt harmoniskas dziesmas, taisīt masāžu, vingrot, nostiprinot vestibulāro aparātu, un lietot citus attīstošus bērna kopšanas paņēmienus. Pēc dzemdībām šīs prasmes nav iespējams strauji apgūt, vecākiem gluži vienkārši nav tik daudz laika. Tāpēc ir svarīgi šīs prasmes apgūt grūtniecības laikā: mācību kursos vai pēc filmas “Bērna attīstošā kopšana” (“Развивающий уход за младенцем”). Par attīstošās kopšanas metodēm var lasīt vietnē http:// proroditelstvo.ru [3] (vietne krievu valodā – tulk. piezīme).
Otrais līmenis: pārejas periods (pāreja pie apziņas verbālā līmeņa).
Šis periods ilgst līdz 2 gadu vecumam, EEG svārstību diapazons ir 3-6 svārstības sekundē. Ķermeniskais kontakts ar vecākiem joprojām ir vitāli svarīgs. Krūtsbarošana slingā palīdz mierīgā gaisotnē pārdzīvot zobu šķilšanos un infekcijas. Bērna otrais dzīves gads ir piesātināts ar attīstošajām nodarbībām, pārgājieniem un dažādiem darbiem kopā ar mammu un tēti. Tēta un bērna cieša saskarsme ir ārkārtīgi svarīga. Zviedru pētījumi parāda to, ka tikai tāda ģimene, kurā tētis iesaistās aktīvi, bērnam nodrošina bērnību bez slimībām. Pareiza mugursoma (kas balstās uz bērna gurniem) ir aktīvas sportiskas ģimenes neaizstājams palīgs.
Trešais līmenis: apziņas ģimeniskais līmenis.
EEG svārstību diapazons ir 7 svārstības sekundē (tetaritms). Šis līmenis raksturīgs vecuma periodam no 2 līdz 6 vai septiņiem gadiem. Pirmsskolas vecuma bērnam nepazīstamā vietā ir nepieciešams, lai pieaugušais viņu paņem pie rokas; šo bērnu pilnvērtīga attīstība notiek tikai tad, kad ģimene aktīvi iesaistās, un kad bērnam ir iespēja komunicēt ar bērnu pastāvīgu grupu vai grupām. Ķermenisku kontaktu vecāki nodrošina saskaņā ar bērna vajadzībām (mugursoma, “opā”, mīļums un glāsti, apskāvieni un speciāls laiks spēlēm un ķermeniskai saskarsmei uz kāda paklāja vai segas). Ķermeniskas mijiedarbības iemaņas vecāki apgūst attīstošajās nodarbībās vai patstāvīgi. [6]
Pareizi veidotais apziņas ģimeniskais līmenis nodrošina kontaktu ar pasauli pieaugušajam, kas iziet no komas. Nopietnu galvaskausa un smadzeņu traumu gadījumā cilvēks vispirms komunicē tikai ar tuviniekiem, ar ģimeni, bet nesarunājas ar svešiniekiem. Dabiskās dzemdībās dzemdētāja labi saprotas ar cilvēku, kas viņai ir tuvs, bet var slikti saprast medicīnisko personālu.
Traucēta saikne starp bērnu un vecākiem, bērna vajadzību neuztveršana noved pie nopietniem bērna emocionālās veselības traucējumiem. Zinātniski pētījumi parāda, ka cilvēka veiksmīgumu viņa dzīves laikā nosaka pilnvērtīga emocionālā attīstība. Kvantitatīvā izteiksmē tas ir nevis, kā tika uzskatīts agrāk, IQ jeb loģiskā intelekta koeficients, bet gan emocionālā intelekta koeficients – EQ.
Ceturtais līmenis: pāreja uz pieaugušā cilvēka apziņas līmeni.
Sākas pēc 6 gadu vecuma. EEG svārstību diapazons ir no 8 līdz 20 svārstībām sekundē, uz vecāku ieaudzināto un attīstīto apziņas līmeņu pamata sāk veidoties alfaritms. Bērna izdzīvošanai nepieciešamā ķermeniskā kontakta minimālo līmeni nodrošina astoņi apskāvieni dienā. Bērns regulāri cenšas pieglausties vecākiem: mīlinoties, meklējot mierinājumu, lasot grāmatas.
Piektais līmenis: apziņas briedums.
Raksturīgs pieaugušiem cilvēkiem, izveidojas līdz 21 gada vecumam. EEG svārstību diapazons ir 12 svārstības sekundē (alfaritms).
Bērna nēsāšana: brīvība vai viņa izvēles iespēju ierobežošana?
Nēsājot bērnu sev klāt, vecāki attīsta spēju ārkārtīgi labi saprast sava bērna vajadzības. Viņi nekļūdīgi jūt, kad bērnam ir nepieciešams pabūt slingā, bet kad viņš grib paskraidīt patstāvīgi. Viņi jūt, kad bērns ir nobriedis kādai jaunai funkcijas (iet uz podiņa, apgūt jaunas iemaņas), viņi jūt, cik noderīga bērnam ir kāda no apkārtējās pasaules parādībām.
Bērns dabiski vairāk nekā pieaugušie jūt savu prasmju nepilnības un tiecas pilnveidoties. Viņš jūt brīdi, kad viņš spēj kaut ko apgūt, tad viņš to apgūst ar tādu neatlaidību, kas pārsteidz pieaugušos. Marija Montesori bija viena no pirmajām, kas par to sāka runāt. Šo bērnu īpašību viņa atklāja daudzu pētījumu un novērojumu rezultātā. Izrādījās, ka, ja bērnam nodrošina bagātīgu, daudzveidīgu, attīstošu vidi un izvēles brīvību, var sasniegt satriecošus rezultātus. Jāatceras, ka vecāki, brāļi, māsas un citi cilvēki ir attīstošas vides viena no svarīgākajām sastāvdaļām.
Tāpat bērnam ir jādod iespēja izvēlēties, cik daudz viņš apmierinās savas vajadzības pēc drošības, ķermeniskā kontakta (gulēšana vienā gultā, nēsāšana), pēc barības un zīšanas (krūtsbarošanas). Bērnam ir patstāvīgi jāizlemj par labu katram solim pretī patstāvībai, bet vecāki rada tam apstākļus. Tas palīdzēs bērnam pilnībā apmierināt savas dabiskās vajadzības un pasargās no daudzām problēmām nākotnē. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai vecāki saprastu savu bērnu, saprastu sava bērna vajadzības, lai vecāki bērnam uzticētos. Viņš viņiem atlīdzināt ar to pašu.
Brīvība nav visatļautība.
Bērnam ir nepieciešami sabiedrībā pieņemamas uzvedības rāmji. Viņš tos meklē. Ierobežojumi viņam rada kārtības un drošības izjūtu. Tomēr aizliegumiem ir jābūt skaidriem un pamatotiem. Vecākiem un apkārtējiem bērna vecumam atbilstošā formā ir jāizskauž (jāuzliek tabu) sabiedrības morālo un juridisko normu pārkāpumi un veselībai kaitīgā uzvedība. Ievērojams bērnu psihoneirologs Feinbergs rakstīja, ka tabu ir jābūt obligātiem, bet retiem (princips “tabu ir reti”).
Bērnam piedzimstot, viņa uzbudinājuma mehānismi dominē pār bremzēšanas mehānismiem. Būtībā bremzēšanas mehānismi izveidojas līdz ar aizliegumu sistēmu. Aizliegumi vienmēr rodas, kad iepazīst ģimenes vai tautas kultūru. Bērnu radina pie aizliegumiem, viņam veido vēlmi regulēt savu uzvedību. Bērna gribas iedīgļi veidojas trīs gadu vecumā. Četrgadīgiem bērniem P. Simonova eksperimentā bija uzdots neņemt saldumus līdz brīdim, kad atnāk pētnieks. Bērnus vēroja ar slēpto kameru. Pētījuma rezultātā bērnus sadalīja divās grupās. Pirmās grupas bērni nespēja sagaidīt pētnieku un ņēma saldumus, kad pieaugušais izgāja laukā no istabas. Otrās grupas bērni precīzi izpildīja uzdevumu un sagaidīja pieaugušo. Turpmāk bērnus vēroja vairāku gadu garumā. Šo novērojumu gaitā bija pamanīti interesanti aspekti bērnu attīstībā. Bērni, kas spēja savaldīties un izpildīja pieaugušā doto uzdevumu, attīstījās adekvāti un bija pārliecināti par sevi. Tiem, kas nespēja apvaldīt savas vēlmes un nesagaidīja pieaugušo, turpmāk konstatēja virkni psiholoģisku problēmu, tostarp uzmanības koncentrēšanas grūtības, pašpārliecinātības trūkumu, ambivalenci (negatīvu un pozitīvu emociju neatšķiršanu), ambitendenci (tieksmes uz kaitīgo un tieksmes uz derīgo neatšķiršana). Tātad saprātīgu noteikumu un aizliegumu kopums, kuru ir paredzēts precīzi ievērot, veicina personas harmonisku attīstību.
Slingā nēsātie bērno pacietību trenē kopš vismazākā vecuma.
Kamēr mamma iepirksies vai tētis pabeigs slēpošanas pārgājienu, ir jāpasēž mierīgi. Šādi sagatavots bērns arī 8 mēnešu vecuma var mazliet pagaidīt, līdz saņems rotaļlietu vai citu iekārotu mantu. Vecāki, kas lieto slingu, jūt sava bērna pacietības iespēju robežas, tāpēc bērni parasti ir labā noskaņojumā.
Bērnu psiholoģiskā veselība mūsu sabiedrībā strauji pasliktinās. Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, Sanktpēterburgas bērnudārzos tikai 8 procenti bērnu uzrāda normālu emocionālo uztveri un reakciju uz apkārtējo pasauli (secināts psiholoģijas zinātņu kandidātes O. Orehovas pētījumā, kas veikts saskaņā ar autormetodi). [7]
Mazās pilsētās šādu bērnu procents tuvojas nullei. Toties tuvu 60 procentiem (!) tuvojas tādu bērnu skaits, kuru pasaules uztvere ir invertēta (t.i., labais tiem ir nepatīkams, bet sliktais, kaitīgais piesaista). Programmas “Caur bērnudārzu uz veselīgu ģimeni” (“К здоровой семье через детский сад”) autori uzskata, ka vienīgais bērndārznieku emocionālās veselības atjaunošanas veids ir atjaunot uzticības pilnas bērnu un vecāku attiecības, tradicionālajos tautas svētkos un sportiskās nodarbībās kopīgi izdzīvojot prieku, ko rada veselīga fiziska un psiholoģiska mijiedarbība. [8, 9, 10, 11]
Šīs pašas metodes izmanto pēctecības psihoterapijā. Pieaugušam cilvēkam, kuru māc bailes un pašpārliecības trūkums, piedāvā pasaukt palīgā savu mammu. Iedomājieties: mammai ir 60 gadi, bērnam ir 40. Pēctecības psihoterapijas gaitā mamma šo “bērnu” ņem klēpī un šūpo. Māte saņem ieteikumu atjaunot ķermenisku saskarsmi ar savu pieaugušo bērnu. Tādā veidā bailes un pārliecības trūkums pazūd, daudzas psiholoģiskas problēmas atrod risinājumu. Labāk būtu, ja šīs problēmas pat nebūtu radušās. Tāpēc zinātnieki iesaka vecākiem iemācīties just savu bērnu, uzticēties viņam un laikus apmierināt viņa vajadzības. Ja vajadzība ir apmierināta, bērns vairs nekoncentrējas uz to. Viņš neprasās “opā” trīs gadu vecumā, viņš labi guļ pats savā gultiņā, nezīž knupi vai pirkstu. Tas attiecas uz daudzām lietām.
Audzināsim laimīgus, veselīgus un attīstītus bērnu, kas aug mīlestībā un saticībā!
Literatūra:
1. Монтессори М. Впитывающий разум ребенка /Пер. с англ. К.В.Алексеева, под ред. А.И.Пугачевой, О.Р. Караченцева – СПб.: Благотворительный фонд «ВОЛОНТЕРЫ», 2009. – 320 с.
2. Серз У., Серз М. Ваш ребенок /Пер. с англ. М. Луппо, Д. Суворова, Е. Червиной. – М.: КРОН – ПРЕСС, 1999. – 736 с.
3. http://proroditelstvo.ru
4. Слезин В.Б. Проблемы духовно-нравственной психофизиологии населения в информационный век. /Межвузовский сборник научных трудов «Образование как фактор духовно-нравственного и социально-экономического развития России» СПб.: 2003. – 23132 с.
5. Самые популярные методики воспитания. Книжный Клуб «Клуб Семейного Досуга», издательство «Клуб Семейного Досуга» Харьков Белгород, 2010. – 317 с.
Raksta pirmavots: http://www.rojdestvo.ru/mag/nomera/1067/
Rakstu no krievu valodas tulkoja Līna Kovalevska