MANI SLINGI

Sarakstos, kuros norādītas lietas, kas nepieciešamas līdz ar mazuļa ienākšanu ģimenē, kuri ir atrodami daudzviet internetā un kuri ceļo no māmiņas pie māmiņu, ratiņus jūs ieraudzīsiet kā vienu no pirmajām un nepieciešamākajām lietām. Daudzas jaunās māmiņas ratiņus uzskata ja ne par pirmo nepieciešamības lietu līdz ar mazuļa ienākšanu ģimenē, tad par otro nepieciešamāko lietu noteikti.
Izejot uz ielas pat vismazākajā mazpilsētā jūs pilnīgi noteikti satiksiet jaunās māmiņas pastaigājoties ar ratiņiem. Tomēr mūsdienās daudzu gadsimtu  senās tradīcijas atgriežas un bērnu nēsāšana lakatos aizvien aktīvāk izkonkurē ratiņus no ikdienā nepieciešamo lietu saraksta. Un tas nav nekāds brīnums, jo atšķirībā no pārnēsājamo lakatu un slingu vēstures, ratiņu vēsture nav tik iespaidīga un ir skaitāma tikai apmēram 300 gadu garumā.

Karaliskā pagātne.

Pašus pirmos bērnu ratiņus radīja ainavu arhitekts, anglis Viljams Kents 1733.gadā. Viņš tos uzkonstruēja pēc Viljama Kavendiša, trešā Devonšīras hercoga un sešu bērnu tēva lūguma. Patiesībā, tie nebija ratiņi mūsu izpratnē, bet gan neliels bērnu vezums, kurā tika iejūgts ponijs vai kaza.   Pirmie lietotāji attaisnoja ieguldītās pūles: ja pasūtītājs - tēvs karjeras kapnēs netika augstāk par Īrijas pārvaldnieku, tad bērni, kas tika pārvadāti ratos, vecākais, lords Frederiks, uzdienējās līdz feldmaršala titulam, bet jaunākais, lords Džons, līdz finanšu ministra amatam. Kenta modelis tika novērtēts un drīzumā bērnu rati kļuva diezgan populāri Eiropas sabiedrības augstākajos slāņos. Vidējās un zemākās sabiedrības kārtas pārstāvji nevarēja atļauties nopirkt šādu dārgu "spēļmantiņu" un vairāk nekā simts gadu garumā bērnu rati palika par nesasniedzamu brīnumu. 

 

Bērnu pārvadāšana ratiņos kā modes lieta kļuva 1840.gadā, pateicoties karalienei Viktorijai, deviņu bērnu mīlošai mātei, kura vēlējās pati iet pastaigās ar saviem bērniem karaliskajā parkā. Līdzīgi citiem tā laika ratiem, arī karalienes ratus nevarēja nosaukt par ērtiem lietošanā. Tie bija parāk augsti un nestabili, bez roktura, tāpēc tos vajadzēja vilkt aiz sevis. Pēc karaliskās ģimenes piemēra ratus sāka iegādāties visi turīgākie iedzīvotāji, sākumā Anglijā, vēlāk arī visā pasaulē. 

1840. gados ponijus nomainīja aukles, taču arī viņas turpināja vilkt šos ratus aiz sevis tāpat kā poniji. Par turīgu un labklājīgu ģimeni tika uzskatīta tāda, kurā mātei un tēvam nebija nepieciešamības rūpēties par saviem bērniem, jo tiem piederēja pietiekoši liels kalpu skaits, kas rūpējās par mazuļiem. Tā rati ienāca mūsu dzīvē un kļuva par apzīmējumu milzīgajam attālumam starp bērnu un māti augstākajos sabiedrības slāņos. Pat ratiņu modeļu nosaukumi atspoguļoja šīs lietas augsto stāvokli: vispopulārakie modeļi bija "Hercogiene" un "Princese". 

Jums pieder ratiņi? Uzrādiet vadītāja apliecību!

Revolucionārs lēciens notika 1853.gadā, kad Čarlzs Bartons patentēja ratiņus ar rokturi aizmugurē. Tas strauji uzlaboja gan ratu vadāmību, gan arī palielināja mazo pasažieru iespēju apskatīt apkārt notiekošo. Taču ārējais izskats, kas atgādināja pieaugušo ratu ekipāžas, pilnībā saglābājas, un līdz ar to saglābājas arī princips, ka bērnam ratiņos ir jāsēž. Šis fakts stipri ierobežoja ratu lietošanu: šādi ratiņi derēja tikai bērniem, kas bija jau paaugušies. Mazuļu izkrišanas gadījumi no ratiem nebija reti. Tikai XIX.gadsimta pēdējā ceturksnī rati beidzot zaudēja līdzību ar pieaugušo ratu ekipāžām un kļuva par šūpulīti uz riteņiem. Bet arī šīs pārmaiņas neizmainīja attieksmi pret ratiem kā pret transporta līdzekli, un sakarā ar to, ka rati ieguva lielu popularitāti, 1873.gadā Londonas policija aizliedza izmantot ratus uz trotuāriem. Turklāt, 1880.gadā tika izvirzīta prasība pret visiem ratu īpašniekiem — aprīkot bērnu ratus ar sarkaniem un baltiem lukturiem. Kad populāri kļuva automobīļi, parādījas arī autorati, un vecāki no auklēm sāka pieprasīt ne tikai rekomendācijas, bet arī autovādītāja apliecību. Tomēr strauja autotransporta izplatīšanas un ielu piesārņojums ātri vien visas šī lietas padarīja par pilnīgi nevajadzīgām — ratiņi tika izspiesti no ielām un pārcēlās uz parkiem un skvēriem, kur tie atrodami arī mūsdienās. 

19.gadsimta beigās Lielbritānija parādījas pirmais uzņēmums ratu ražošanā - Silver Cross. Tas tika dibināts 1877.gadā un tajā pašā gadā tapa pasaulē pirmie šī uzņēmuma ražotie ratu modeļi. Kopš šī brīža Silver Cross tiek uzskatīts par vecāko un prestižāko ratu ražošanas uzņēmumu Anglijā. 

Bebi-bums diktē nosacījumus.

18.jūnijā 1889.gadā Baltimoras patentu birojā ieradās Viljams Ričardsons ar ideju, kas rādīja kārtējo apvērsumu ratu vēsturē. Viņš izdomāja reversīvo ratu modeli, t.i., bērns varēja sedēt gan ar seju pret personu, kas stumj ratus, gan ar muguru pret to. Turklāt, Viljams iekļāva savā modelī asis, kas deva ratiem papildus manevrētspēju. Līdz šim asis un riteņi bija viengaballējuma, kas neļāva tiem griezties katram atsevišķi. Riteņi Ričardsona ratos varēja griezties pa 360 gradiem pilnīgi neatkarīgi viens no otra. Līdz ar Pirmā pasaules kara beigām, paredzot bebi-buma uzplaukumu, ratu tirgus ievērojami paplašinājās un kļuva pieejams gandrīz ikvienam, izņemot trūcīgos sabiedrības slāņus. Rati pārdzīvoja dažādas pārmaiņas. Tiem parādījas kāpslīši, kulba kļuva dziļāka, bet paši rati - zemāki, tāpēc īpaši apdāvinātie mazuļi nereti paši izlīda no ratiem un devās ceļojumā.

 

Lūk, piemēram, Travel-E-zee ratu paraugs, 1920 gadi, ASV. Viens no pašiem agrīnākajiem modeļiem, pietiekami viegls un kompakts, ratu sienas parasti bija no brezenta, riteņi pilnība metāliski, ar gumijas apvalku. Viena raksturīga īpašība šo laiku ratiem - pakāpeniska koka un pīto ratu detaļu aizvietošana ar gumijas un plastmasas detaļām, dārgos vara šarnīrus nomainīja lētāki hromēti.  

Sāk parādītites arvien vairāk uzņēmumu, kuri nodarbojas ar ratu ražošanu. Viena no vecākajām ratu ražošanas kompānijam Emmaljunga (Zviedrija) raksta par sevi šādi: "Emmaljunga rati ir vairāk, nekā vienkārši rati. Tās ir ģimenes tradīcijas, kuras aizsākumi meklējami1925.gadā, kad dibinātajs Henry L Persson uzsāka pirmo bērnu ratu ražošanu". 1930. gadā ratus izgatavoja ar rokām, izmantojot vienkāršus instrumentus. Neskatoties uz to, ratu ražotāji saņēma tikai pozītivas atsauksmes par savu produkciju. 

 

1940. gados Eiropā bija politiskās nestabilitātes periods, taču ratu pieprasījums palika nemainīgs un prasības produkcijas kvaitātei bija diezgan augstas. Pakāpeniski vecos ražošanas cehus nomainīja modernas fabrikas, ražošana kļuva arvien vairāk un vairāk automatizēta.

 

Lūk, 1940. gadu modelis - Stroll-o-chair, ASV. Skaisti izliekti ratu loki atgādina par radniecību ar angļu "brāļiem". Balts tērauda korpuss, augšējam pārvalkam ir izmantoti sintētiski audumi ar ūdensnecaurlaidīgu pārklāju. Riteņi vairs nav viengaballējuma, tajos parādījušies spieķi. Riteņus varēja noņemt un uzlikt. Stroll-o-chair, vēlāk nomainot nosaukumu uz Babyland, un Babe-Tenda, kļuva par vispopulārāko ratu ražošanas kompāniju ASV.

Ap 1950.gadu ratu ražosana kļuva krietni lētāka, un ratiņi tagad bija pieejami jeburai ģimenei, pat ar nelieliem ienākumiem. 

 

Dosimies pastaigā?

1965. gadā avioinženieris Owen Maclaren ieviesa ievērojamas pārmaiņās ratu pilnvdeidošanā. uzklausot savas meitas stāstu par ceļojumu no Amerikas uz Angliju un par to, ka viņai visu laiku nācas stiept sev līdzi ratus, Maclaren izlēma pielietot savas zināšanas un izdomāja vieglo saliekamo pastaigu ratu modeli - stroller. Viņš izmantoja alumīnija konstrukcijas, kuras viegli varēja kompakti salikt. Pastaigu rati ātri ieguva vecāku simpātijas un nostādīja otrajā plānā iepriekšējos ratu modeļus. Maclaren dibināja savu ratu ražošanas kompāniju, kas tagad ražo plašu dažādu ratu klāstu: no lētākajiem titāna līdz ekskluzīvākiem ratiem, kas maksā 3000 dolāru.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sporta rati  piešķir ģimenei sporta tempu.

1980. gadā Fils Bečlers (Phil Baechler) vēlējās doties skrejienā kopā ar mazo dēlu. Taču ņemot vērā to, ka parastie rati diez vai izturētu pieauguša cilvēka skriešanas ātrumu, Fils nolēma modernizēt ratu modeli. Tā paradījas trīsriteņu rati. 

Bečlera idejas iepatikās ratu ražotājiem, un 2006. gadā vācu uzņēmums Kinzel K1 kopā ar dizaina studiju Jahn-Design prezentēja jauno ratu paaudzi: krossoveru, SUV (Sport Utility Vehicle) - sporta ratus bērniem un vecākiem. Vai Jūs kadreiz esat skrējuši ar mazuli ratiņos? Tagad Jūs to varat.

K1 labi der ātrumam, kuru var sasniegt, braucot ar skrituļslidām vai ar divriteni, pie kura var piekabināt ratus kā piekabi. "Mūsu modelis piedāvā vecākiem daudz vairāk variantu, ka atpūsties aktīvi kopā ar bērniem un būt drošiem par saviem mazuļiem", — apgalvo Kinzel.

Ko Jūs noteikti neesat redzējuši agrāk, tad tā ir iespēja piekabināt ratus aizmugurē pie divriteņa: izņemiet vienu skrūvi, noņemiet priekšējo riteni, un ar to pašu skrūvi un ratu dakšu piestipriniet K1 pie divriteņa. Lai ar mazuli nekas nenotiktu šaja trakajā (no bērnu ratu viedokļa) ekstrēmā, viņu piesprādzē ar 5-punktu drošības jostu ergonomiskā sēdeklī, kas nav sliktāks par bērnu autosedeklīti. 

Tagad rati ir tikpat populāri, kā 50 gadus atpakaļ. Mūsdienu modeļi ir daudz vieglāki un ērtāki lietošanā, ir aprīkoti ar daudzām papildus fukcijām, piemēram, saulessargu, moskītu tīklu, mantu grozu un pat elektropiedziņu!

 

Interesanti fakti:

• Pirmā senlaiku bērnu ratu izstāde notika amerikāņu pilsētā Billingsā. Par ekspozīcijas pamatu kļuva unikāla kolekcija, kuru sakrāja vietējais iedzīvotājs, apdrošināšanas aģents Džeims Lejkotts. Desmit gadu garumā kolekcionārs burtiski ložņāja bēniņos un pagrabos, paguva savākt vairāk nekā 50 ratu paraugu un patstāvīgi restaurēja tos. Starp visu formu un konstrukciju daudzveidību vislielāko apmeklētāju interesi piesaistīja vācu bērnu rati, kuros iejūdza suni. 
• Venēcija ir vienīgā pilsēta pasaulē, kurā no visiem riteņtransportu veidiem ir atļauti tikai bērnu ratiņi.