Ar seju pret mammu vai pasauli?
Ar seju pret mammu vai pasauli? Zinātniska pieeja bērna nēsāšanai.
Raksta oriģināls (angļu valodā): http://blog.ergobaby.com/2011/02/facing-in-facing-out-a-science-based-view-on-baby-carrying-positions/
No angļu valodas krievu valodā tulkoja Katerīna Civiļeva
Ergobaby.com laiku pa laikam saņem gādīgu vecāku jautājumus par to, vai viņi var nēsāt bērnu ar seju pret pasauli. Ir skaidrs, ka viņi vēlas aizvien vairāk attīstīt bērnu, iepazīstināt viņu ar pasauli. Mēs mēģināsim atbildēt uz šo jautājumu saskaņā ar tiem zinātnes atklājumiem, kas veikti pēdējās desmitgadēs. Lai vecāki varētu izdarīt apzinātu un izsmeļošā informācijā balstītu lēmumu, mēs pārskatīsim bērna pirmā dzīves gada posmus un noskaidrosim labākos bērna nēsāšanas veidus.
Smadzeņu stimulācijas nepieciešamība
Vispirms jāteic, ka tas, ka vecāki stimulē bērna smadzeņu darbību, patiešām ir labi un pareizi. Daudzu pētījumu rezultātā ir pierādīts, ka bērna smadzeņu aktivitātes pareiza stimulācija ir vitāli svarīga. Tikko dzimušā bērna smadzenēs esošo neironu skaits ir tāds pats kā pieaugušam cilvēkam, bet daudz mazāks ir neironu savienojumu skaits. Neironu savienojumi veidojas pakāpeniski un galu galā tie veido katra bērna unikālo personību un prātu. Šo savienojumu veidošanās ir tieši un pilnīgi atkarīga no tā, kādu stimulāciju bērns gūst no apkārtējās pasaules.
Katra pieredze, ko gūst bērns, aktivizē noteiktu neironu daudzumu. Jo biežāk kāda pieredze atkārtojas, jo noturīgāka ir saikne starp aktivizētajiem neironiem. Neirobiologi dažreiz saka „ja šūnas deg kopā, tās salīp kopā” jeb „cells that fire together, wire together” (patiesībā tas ir definēts Heba neiropsiholoģijas teorijā: atmiņas un iemācīšanas bioloģiskais pamats ir bieža un vienāda vienu un to pašu smadzeņu šūnu stimulācija – piezīmi ievietojusi tulkotāja K. Civiļeva).
Tomēr daži smadzeņu stimulācijas veidi ir piemērotāki salīdzinājumā ar citiem, līdzīgi kā daiļslidošanas mācības ir jaundzimušajam maz piemērota nodarbe. Lai saprastu, kā izvēlēties atbilstošus un labvēlīgus stimulācijas veidus, ir jāapskata bērna pirmā dzīves gada attīstības posmi.
Bērna attīstības četri posmi
Pirmajos dzīves mēnešos bērna attīstības galvenais uzdevums ir pielāgošanās dzīvei ārpus dzemdes. Bērnam nākas apgūt daudzas jaunas prasmes: zīšanu, gremošanu, elpošanu, savas balss izmantošanu, dabisko vajadzību kārtošanu, vērošanu un saskatīšanu. Šīs nodarbes prasa lielu piepūli. Lielāko laika daļu bērns pavada tā saucamajā „adaptācijas stāvoklī”: guļot, snaužot, knosoties vai raudot. Dažreiz bērns ir arī mierīgā nomoda stāvoklī: viņš klusi un uzmanīgi vēro apkārtējo pasauli vai, pareizāk sakot, to pasauli, kas ietilpst viņa redzes leņķī, kas, savukārt, ir tikai 8 – 10 collas (20 – 25 centimetri). Tas, starp citu, ir arī attālums starp mātes un bērnu seju, kad māte tur bērnu rokās vai baro ar krūti.
Aptuveni 2 – 3 mēnešu vecumā bērns sāk aktīvi meklēt vizuālu kontaktu ar pieaugušajiem, viņš smaida, lai piesaistītu uzmanību, mēģina „parunāties” vai „paspēlēties” ar vecākiem. Mammas parastā atbilde ir emocionāli izteiksmīga mīmika un skanīga balss, mazliet smalkāka nekā parasti. Šo runas manieri izcilais bērnu attīstības pētnieks Deivids Sterns nosauca par māmiņvalodu („motherese”).
Posmā, kas sākas ap 3 – 4 mēnešu vecumu (bet var ilgt no 2 līdz pat 6 mēnešu vecumam) bērnam parādās īpaša interese par cilvēku sejām. Šajā vecumā bērna galvenais “darbs” ir iemācīties sociālo mijiedarbību, “nolasīt” un atpazīt mammas, tēta un citu pieaugušo visdažādākās sejas izteiksmes. Vecāki, runājot ar bērnu un iesaistot viņu saskarsmē, cenšas viņu iepriecināt, bet bērns tikmēr mācās regulēt un mazināt šādā spēlē neizbēgamo uzbudinājumu, saspringumu un stresu. No neiroloģijas viedokļa šīm “nevainīgajām rotaļām” ir milzīga nozīme sociālo un saskarsmes prasmju attīstībā un cilvēka bāzisko jeb pamatprasmju veidošanās gaitā. Šīs prasmes ir: just līdzi, priecāties un tikt galā ar stresu.
Ap sešu mēnešu vecumu bērns atklāj saistību starp acīm un rokām, vienlaikus viņš sāk pievērst lielāku uzmanību priekšmetu pasaulei. Bērns jau māk pārvietoties, viņš rāpo (vai lien), un, izmantojot šo prasmi, viņš sāk pētīt apkārtni. Svarīgie pieaugušie – mamma un tētis – vairs nav bērna uzmanības centrā, kā tas bija pirmajos mēnešos. Tagad vecāku galvenais uzdevums ir nākt bērnam palīgā neskaidrajās dzīves situācijās, kurās bērns var sajusties nedroši. Vecāki palīdz saprast šīs situācijas.
Vecāku lomu šajā vecumposmā uzskatāmi demonstrē kāds laboratorijas eksperiments. Bērnam, lai sasniegtu kāroto mantu, ir jāšķērso grīdā izveidots un ar (caurspīdīgu) stiklu apsegts caurums. Bērns vispirms ieskatās mātes sejā: ja tā pauž bailes vai nedrošību, bērns nešķērsos bīstamo caurumu. Savukārt, ja mātes sejas izteiksme ir iedrošinoša, bērns ies tālāk. Bērns lieto savu pieaugušo tuvinieku emocionālās reakcijas, lai veidotu savas emocijas un uzvedību.
Šajā dzīves posmā bērns iemācās saprast, kam ir pievērsta pieaugušo uzmanība (“pārķer” skatienu), viņš arīdzan iemācās izmantot vecāku palīdzību, lai dabūtu tās mantas, kas citādi nav sasniedzamas. Mazais cilvēciņš jau prot parādīt ar pirkstu uz iekāroto lietu un pārliecināties, ka pieaugušais ir sapratis. Bērns arī sāk izrādīt spēcīgu emocionālu pieķeršanos pieaugušajiem, kas par viņu rūpējas un ir bērnam nozīmīgi – parasti tie ir vecāki. Viņš izrāda sarūgtinājumu un satraukumu šķiršanās brīžos. Stress parādās arī tad, kad citi pieaugušie mēģina “draudzēties” ar mazo, bērns meklē drošību pie vecākiem.
Kā bērna attīstības posmi saistīti ar viņa nēsāšanas pozīcijām?
Pirmajos dzīves mēnešos bērns ir ļoti apmierināts, ja viņu nēsā priekšā ar seju pret pieaugušo, kas viņu nes. No attīstības viedokļa bērna galvenais uzdevums ir pielāgoties dzīvei ārpus dzemdes. Papildu stimulācija šajā laikā viņam noteikti nav vajadzīga, tieši otrādi, “sociālās pamošanās” periodā (2 – 3 mēneši) galvenais bērna interese objekts ir cilvēka seja. Pozīcija “seja pret seju” ir ideāla lielākajai daļai bērnu, kas grib redzēt emocionāli izteiksmīgu pieaugušā seju. Kad mamma runā ar citiem cilvēkiem, bērns “nolasa” viņas sejas izteiksmes izmaiņas un tādā veidā mācās saskarsmes pamatus.
Kādā brīdī bērns pats liks saprast, ka pozīcija “seja pret seju” vairs nav īsti piemērota. Viņš aktīvi mēģinās griezties prom no mammas vai vismaz pagriezt galvu. Ja bērns ir spējīgs turēt galviņu (šajā vecumā tas ir diezgan iespējams), var mēģināt nēsāt viņu uz muguras vai uz gurna.
Atsevišķos, diezgan retos gadījumos arī divu mēnešu vecumu nesasniegušie bērni tik ļoti interesējas par apkārtējo pasauli, ka ļoti aktīvi protestē pret pozīciju ar seju pret pieaugušo. Ja bērns patiešām jau spēj noturēt galviņu, viņu var pārsēdināt pozīcijā uz gurna. Daudzi bērni līdz sešu mēnešu, bet daži pat līdz gada vecumam pilnīgi apmierināti “apceļo” pasauli, sēžot ar seju pret pieaugušo.
Brīdis, kad bērns atsakās no pozīcijas “seja pret seju” dažos gadījumos pienāk diezgan ātri, citos krietni vēlāk. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem: gan iekšējiem (bērna iedzimtās īpašības un temperaments), gan ārējiem. Daudzas ģimenes bērna pirmajā dzīves gadā piedzīvo grūtības, kas nav tieši saistītas ar bērnu. Tomēr ja mājās ir saspringta gaisotne, bērns var meklēt papildu mierinājumu un drošību pie vecākiem, viņš var vairāk koncentrēties uz attiecībām ar vecākiem, nevis visu pārējo pasauli. Ja ģimenes “fons” ir nestabils un nemierīgs, bērna pāragra socializācija un neatkarības veicināšana var izteikti negatīvi ietekmēt viņa attīstību.
Nēsāšana uz muguras kļūst aktuāla tad, kad bērns ir par smagu tam, lai viņu nēsātu priekšā vai uz sāna. Parasti tas notiek, kad bērns sasniedz viena gada vecumu un aptuveni 10 kilogramu svaru.
Svarīgākais, kas ir jāsaprot, izvēloties optimālu bērna nēsāšanas pozīciju, ir tas, ka bērna harmoniskai attīstībai vispirms ir nepieciešama maksimāla fiziska tuvība un cieša saskarsme. Vēlāk tas palīdzēs bērnam “atļauties” lielāku neatkarību, lai izpaustu visu savu ziņkāri par apkārtējo pasauli.
Ja bērnam rodas problēmas ar neatkarību no vecākiem, gandrīz vienmēr tas ir saistīts ar to, ka kāds attīstības posms ir bijis nepilnīgs. Bērnam, pirms kļūt patstāvīgam vai patstāvīgākam (ko bieži cer sagaidīt vecāki) ir nepieciešams atgūt iekavēto. Vecāki var sevi iedomāties gudrus esam, bet šajā gadījumā bērns ir gudrāks par vecākiem.
Pozīcijas “seja pret seju” citi plusi
Kāpēc vēl mēs esam atturīgi pret pozīciju “seja pret pasauli”? Pirmkārt, tā nav pietiekami laba no fizioloģijas viedokļa. Vislabākā pozīcija mugurkaula un gūžu veselīgai attīstībai ir tā saucama “vardītes poza”: celīši ir augstāk par dupsi, bērns ir ar seju pret pieaugušo. Patiesībā tieši šī poza tiek izmantota gūžu displāzijas ārstēšanā, jo tā veicina locītavu pareizu attīstību. Poza, kurā bērna kājiņas ir iztaisnotas vertikāli un visu bērna svaru notur starpene, gluži vienkārši nav fizioloģiski piemērota. Tāpēc mēs iesakām “vardītes pozu”.
Otrs “ar seju pret pasauli” pozīcijas negatīvais aspekts ir tas, ka bērnam nav iespējams redzēt vecāka seju. Visnegatīvāk tas ietekmē bērna attīstību pirmajos sešos mēnešos, kad saskarsme ar vecāka seju ir vitāli svarīga smadzeņu attīstībai. Tomēr arī lielākā vecumā bērns vēl itin bieži “izmantos” vecāka sejas izteiksmi, lai saprastu jaunas un sarežģītas situācijas. Ja bērnam nav iespējas izmantot vecāka palīdzību tādās situācijās, bērnam var rasties (gluži lieks) stress. Tas negatīvi ietekmē bērna spējas patstāvīgi regulēt saspringumu un var kaitēt fiziskai un garīgai veselībai pat pēc daudziem gadiem, jau pieaugušā cilvēka dzīvē.
Noslēpums ir gluži vienkāršs: ieklausieties savā bērnā. Nēsājiet viņu ar seju pret sevi līdz brīdim, kad viņš uzstājīgi liek saprast, ka ir pienācis laiks mainīt pozīciju. Tad sācies viņu nēsāt uz gurna vai uz muguras. Tā jūs iegūsiet vislielāko labumu no savu mīļo bērnu mīļas nēsāšanas.
Dr. Henriks Norholts ir Pasaules bērnu psihiskās veselības asociācijas biedrs. Doktora grādu viņš ir ieguvis Kopenhāgenas Universitātē, Kopenhāgena (Dānija) ir arī viņa dzīves vieta. Kopš 2001. gada viņš pēta to, kā bērna nēsāšana ietekmē bērna psihisko un motoro attīstību.
Raksta (krievu versijas) oriģināls: http://www.puzo-karapuza.ru
No krievu valodas tulkoja Līna Kovalevska