Atbildam uz diskutabliem jautājumiem
Šo rakstu ar kolēģēm gatavojām pirms gandrīz 10 gadiem. Interesanti palasīt. Ir lietas, kas ir mazliet mainījušās, piemēram, pašreiz ir ergonomiskās somas, kurās var nēsāt no dzimšanas, bet kopumā ļoti labas atbildes uz jautājumiem.
Vai mazuli jau no dzimšanas var nēsāt vertikālajās pozīcijās? Kāpēc pastāv viedoklis, ka pirmo mēnešu laikā mazuli nepieciešams nēsāt tikai horizontālajās pozīcijās?
Atbild: Aija Apsīte
Sertificēta masiere , sertificēts ārsta palīgs. Diplomēta, apmācīt tiesīga bērnu nēsāšanas konsultante (www.trageschule-dresden.de). Trīs bērnu māmiņa . Aktīva un profesionāla bērnu nēsāšanas pieredze sešus gadus.
Viedoklis par ieteicamo horizontālo pozīciju noteikti saistīts ar jaundzimušā anatomisko uzbūvi. Jaundzimušajam mugurkauls vēl ir salīdzinoši mīksts – skeleta sistēmu veido skrimšļaudi, muskulatūra ļoti vāji attīstīta – kustības nekoordinētas – tās pārvalda refleksi. Ņemot to visu vērā, varam iedomāties, cik jaundzimušais ir nestabils. Tātad, mērķis ir neradīt sasprindzinājumu vai pastiprinātu spiedienu uz ķermeņa daļām, kuras vēl nav gatavas šādai slodzei, pasargāt, stabilizēt.
Neizprotot to, kādā pozā mazulis atrodas lakatā, var rasties nepareizs priekšstats, ka zīdainis tiek kaut kur iesēdināts vai iekarināts, radot pārlieku lielu slodzi mugurkaulam un nestabilitāti kakla daļai.
Protams, pastāv iespēja lakatā iesiet arī nepareizi - tiešām iesēdināt vai iekarināt, bet tādēļ taču esam mēs – zinoši speciālisti, kuri var pamācīt, izskaidrot, ieteikt, kā būtu pareizi un veselīgi.
Atbild: Evita Žvagiņa-Jākobsone
ManiSlingi vadītāja.
Apmācīttiesīga Bērnu nēsāšanas uz zīdīšanas konsultante (www.trageschule-dresden.de un RSU sertifikāts Nr. 2011/26559).
Divu bērnu māmiņa. Aktīva un profesionāla bērnu nēsāšanas pieredze piecus gadus.
Ļoti labi, ka par šo tēmu runā, diskutē un brīdina, tas mazuļu vecākiem liek izvērtēt savas darbības ar mazuli un izvēlēties viņam piemērotāko un drošāko.
Gan mūsu rokas, gan dažādi nēsāšanas palīglīdzekļi piedāvā mūsu mazuļiem vertikālās pozīcijas, tomēr jāatceras, ka ne visās nēsāšanas palīgierīcēs mēs varam nodrošināt zīdainim drošu un piemērotu stāvokli.
Ķengursomas neatbalstīs mazuļa ķermenīti droši un nesadalīs gravitācijas iespaidā radīto slodzi vienmērīgi pa visu ķermeni! To zīdaiņa pirmajos mēnešos nespēs nodrošināt arī ergonomiskās somas (ar dažiem izņēmumiem), Mei Tai slingi, slingi-kabatas un riņķu slingi. Brīžos, kad pastaigās ejot ar ratiņiem mūsu mazulis ir sācis raudāt un mēs esam spiesti viņu turēt uz vienas rokas, kamēr ar otru stumjam ratiņus, mūsu viena roka nespēs mazulim nodrošināt nepieciešamo atbalstu. Šīs nianses neņemot vērā un turpinot mazuli balstīt tikai uz dibentiņa vai starpenes, mēs tiešām būtiski varam kaitēt mazuļa attīstībai un radīt pārmērīgu slodzi mugurkaulam vai mazuļa kakla daļai, kas pašreiz ir tikai savas attīstības sākumstadijā.
Tāpēc atbilde uz augstākminēto jautājumu ir, ka mazuli jau no dzimšanas var nēsāt vertikāli, ar noteikumu, ka šādai nēsāšanai nepieciešams piemērots atbalsts un piemērotas nēsāšanas palīgierīces.
Visdrošāko atbalstu mazajam ķermenītim vertikālajā pozīcijā var sniegt tikai slings-šalle jeb bērnu pārnēsājamais lakats (kura aušanā izmantota diognālā aušanas tehnika un nepieciešamais stiepšanās līmenis pa diognāli), kas mazuļa muguriņu apņems no visām pusēm un mazajam ķermenītim spēs piemēroties individuāli! Ja mazuli nēsājam uz rokām, tad to vislabāk spēs nodrošināt mūsu abas rokas, tikai ne ilgstošā laika posmā.
Bieži vien, vecāki, baidoties no mazuļa vertikalizēšanas, nēsā mazuli tikai horizontālajās pozīcijās un tāpēc arī nēsāšanas palīgierīcēs izvēlās tos nēsāt horizontāli.
Jāatceras, ka horizontālās nēsāšanas pozīcijas jūs varat lietot tikai tad, ja esat tās apguvis profesionāla nēsāšanas konsultanta uzraudzībā! Daudzviet Eiropā horizontālās nēsāšanas pozīcijas bērnu pārnēsājamās palīgierīcēs tiek uzskatītas par daudz bīstamākām un tās lietojot nepieciešams ievērot vairākas svarīgas nianses – mazuļa galviņai jābūt virs māmiņas krūtīm, mazuļa zodiņš nedrīkst būt pieliekts pret mazuļa krūtīm, muguriņai jāsaglabā dabiskais izliekums (tam jābūt stingri balstītam) un kājiņām dabiskais izvērsums (tās nedrīkst tikt taisnotas).
Jāuzsver, ka dažāda veida banānsomas, slingsomas, arī riņķu slingi ar nepietiekamu pievilkšanas un regulēšanas iespēju ir ļoti bīstami šādai pārnēsāšanai, jo nespēj nodrošināt augstākminētās nianses.
Vai mazuļa kājiņas var izvērst jau no dzimšanas?
Atbild: Aija Apsīte
Tas ir ļoti individuāli. Pirmajos mēnešos jaundzimušajam ļoti prevalē muskuļu fleksori (saliecēji). Pirmajās trīs, četrās nedēļās kājiņas var būt ļoti pievilktas un neizvēršamas. Tad tas ar varu arī netiek darīts – izmanto siešanas veidu, kur kājiņas gūžās ir neizvērstas, tikai pievilktas klāt pie vēdera. Aptuveni četru nedēļu vecumā fizioloģiskais hipertonuss kājiņās sāk mazināties, un tad arī ir laiks profilaktiskai gūžu locītavu vingrināšanai un izvēršanai, kas nepieciešams to pareizai attīstībai.
Kāpēc mazuļa muguriņa slingā nav taisna? Vai nēsāšanas ierīces muguras atbalstam nav jābūt stingram un taisnam?
Atbild: Aija Apsīte
Mazuļa muguriņai jābūt tieši tādai, kāda tā tajā brīdī ir. Izvēloties nēsāšanas ierīces jāņem vērā tas, ka muguras balstam ir stabili jāpiekļaujas mazuļa muguriņai nodrošinot tās esošo formu. Jaundzimušajam tā ir nedaudz izvelvēta uz āru, bērniņš vēl atrodas embrionālajā pozā, mugurkaulam ir tikai viens izliekums.
Ja bērnam fizioloģiski šobrīd ir tikai viens nedaudz ieapaļš izliekums, tad nav nekāda pamata piedāvāt pilnīgi taisnu, cietu atbalstu, vai piemēram, auto sēdeklīti, kur jau ir „ iestrādāts” viens noteikts , pilnīgi nepiemērots izliekuma piedāvājums. Ja zīdainis tiek novietots uz taisnas pamatnes, tad apkārt tiek veidota „ ligzdiņa” un celīši tiek pacelti un atbalstīti. Tas palīdz zīdainim justies stabili un droši.
„ Guldīšana spilvenos” joprojām netiek atļauta, jo tas nav stabils, ciešs atbalsts mugurkaulam .
Aptuveni 2 mēnešos ( kad sāk turēt galvu)sāk veidoties muguras kakla daļas ieliekums, 6 mēnešos ( kad sāk sēdēt) veidojas muguras krūšu daļas izliekums, 1gada vecumā ( kad sāk staigāt) veidojas muguras jostas daļas ieliekums.
Un neviens no šiem fizioloģiskajiem izliekumiem neveidojas un nav izveidojams ātrāk kā tas paredzēts.
Bērnu nēsājot lakatā vienmēr tiek respektēts un ievērots, lai lakats cieši un stabili apkļautu muguriņu tādu, kāda tā ir, nekādā gadījumā neļaujot tai sakņupt.
Vai mazuļus var izlutināt nēsājot uz rokām?
Atbild: Aija Apsīte
Ja bērnam vecāku tuvums ir nepieciešams , tad tas būtu jānodrošina, neskatoties uz to , ka pieradīs. Līdz trīs mēnešu vecumam noteikti. Pēc tam pierašanu var koriģēt ar nēsāšanas veida izvēli.
Ja pārsvarā tiks pielietots nēsāšanas veids ar skatu prom no nēsātāja, tad pastāv ļoti reāla iespēja, ka mazulis skaļi iebildīs pret nolikšanu uz horizontālas virsmas. Ja vecāki kļūst par staigājošu skatu torni – rotaļu laukumu, tad bērna motivācija atrasties citur krietni saruks, jo diez vai kāds uz grīdas vai gultiņā spēs piedāvāt ko interesantāku.
Ja tiek pielietots nēsāšanas veids ar skatu pret nēsātāju, tad bērns iegūst to, kas viņam no vecākiem nepieciešams – aizsardzību, drošības sajūtu, mierinājumu, pieredzi. Un tad, kad sācies laiks aktivitātēm – labprāt ļauj sevi novietot uz citām virsmām, kur patstāvīgi, vai ar vecāku līdzdalību var aktīvi rotaļāties.
Atbild: Vita Kalniņa
psiholoģe un ģimenes psihoterapeite centrā LĪNA (www.lina.lv)
4 bērnu mamma, nēsāšanas pieredze ar 2 jaunākajiem bērniem, kas joprojām turpinās
Kad dzirdu no vecākiem jautājumu par jaundzimušo vai zīdaiņu izlutināšanu ar ķermenisku kontaktu, parasti jautāju par to, no kurienes nāk šīs bailes? Un kas tieši ir tas, no kā šie vecāki tik ļoti grib izvairīties?
Ja bailes ir no tā, ka bērns prasīs daudz mammas vai tēta klātbūtnes un nodarbošanās ar viņu, kamēr vecākiem varētu būt kas svarīgāks darāms, tad mana atbilde ir – jā, prasīs, ja vien viņš ticēs, ka viņa vajadzībai kāds tiešām atsauksies. Bet neprasīs tad, ja būs atkārtoti piedzīvojis vilšanos, ka uz viņa aicinājumiem un lūgumiem netiek reaģēts, ka viņa sajūtas un vajadzības viņa vecākiem ir mazsvarīgas. Protams, reizēm uz bērna vajadzībām nav iespējams reaģēt uzreiz, un viņam ir jāmācās gaidīt, kamēr mamma pabeigs vārīt zupu vai saģērbs lielo brāli. Tomēr, arī paužot savu neapmierinātību, mazulis zinās, ka viņa vajadzība pēc tuvības, mīļuma un pieskāriena tiks apmierināta, tikko mammai atkal būs brīvas rokas un klēpis. Gaidīšanas laiks ikdienā var samazināties, ja mamma mazo liek slingā, jo rokas būs brīvas tāpat. Vai bērns pie tā nepieradīs? Pieradīs! Taču ilgoties pēc tuvības ar sev mīļo cilvēku un atļauties to daudzas stundas dienā piedzīvot - kas gan tajā tik kaitīgs? Es neredzu nevienu pamatotu iemeslu, kāpēc vecākiem šo sajūtu saviem bērniem un sev liegt. Jā, arī sev – jo nēsāt savu bērnu slingā tas ir kā peldēties sava bērna mīlestībā.
Pirmajos trīs dzīves mēnešos, ja mazulis dzimis laikā, un noteikti vēl ilgāk, ja pasaulē nācis ātrāk nekā plānots, ciešs un gandrīz nepārtraukts ķermenisks kontakts ar mammu ir viena no bērna pamatvajadzībām. Tas pierādīts daudzos pētījumos, ka bērni, kas tiek nēsāti šai laikā, kā arī var gulēt kopā ar mammu, ir mierīgāki un mazāk cieš no tā saucamajām kolikām. Viens no pamatojumiem ir uzskats par pēdējā – 4. grūtniecības trimestra norisi ārpus dzemdes.
Tiek uzskatīts, ka cilvēkbērni atšķirībā no dzīvnieku mazuļiem piedzimst nenobrieduši. Grūtniecība, kas ilgtu 12 mēnešus, palīdzētu mazulim būt lielajai dzīvei daudz gatavākam un tikt ar visu daudz vienkāršāk galā, tā, kā to normālā gadījumā spēj 3 mēnešus vecs zīdainis. Taču, apskatot šāda 3 mēnešus vecā mazuļa galviņas izmēru, diezgan skaidrs ir, kāpēc daba nav paredzējusi viņam ilgāk atrasties mammas vēderā, lai arī savā ziņā viņam tas būtu vajadzīgs - tik liels viņš nespētu piedzimt.
Tā nu labākais, ko var darīt jaundzimuša bērna aprūpētāji pirmajās viņa dzīves 100 dienās, radīt viņam tādus apstākļus, kas maksimāli atgādinātu atrašanos dzemdē. Brīnišķīgs veids, kā to darīt, ir mazuli nēsāt sev piesietu klāt, tādējādi, sildot, šūpojot, ļaujot viņam dzirdēt sirdspukstus, just mammas smaržu, un vienlaikus pasargājot no ārpasaules trokšņiem un gaismas kairinājumiem.
Der atcerēties, ka bērns, kas būs dabūjis mammas tuvumu pietiekami, atbilstošajā vecumā viegli spēs no viņas atkal attālinieties. Tieši tie bērni, kas ir atstumti savā vajadzībā pēc fiziska mīļuma, ir tie, kuri ilgi un saspringti turēsies mammas brunčos, nevis otrādāk.
Vai ir kāds laika ierobežojums (stundas dienā) mazuļu nēsāšanai slingā? Vai no psiholoģiskā viedokļa šāda ilgstoša nēsāšana ir pieņemama?
Atbild: Aija Apsīte
Par nēsāšanas ilgumu atbildēju jau iepriekš. Vienīgi varu piebilst, ka psiholoģiski nēsāšana atstāj tikai pozitīvu ietekmi, pie tam, uz visu bērniņa dzīvi.
Ir gadījies, ka bērnam nav vajadzīgs māmiņas tuvums. Tas gan visbiežāk saistīts ar to, ka nereti pēcdzemdību un zīdīšanas periodā māmiņai ir pastiprināta vielmaiņa – līdz ar to, atrašanās cieši kopā rada diskomfortu lielā siltuma dēļ. Tādos gadījumos bērniņu vairāk var nēsāt tētis.
Ja nevēlēšanās atrasties kopā ir neizskaidrojama, tad tas arī nav jāuzspiež. Kā jau minēju, vajadzība pēc vecāku tuvuma ir individuāla.
Atbild: Vita Kalniņa
Nereti mammas, kas nēsā savus mazuļus, stāsta, ka otrajā dzīves pusgadā, bērni vairs nevēlas tik daudz laika pavadīt slingā, īpaši jau tad, kad mācās staigāt. Bērnu vēlmes ir būtiski respektēt, jo bērna attīstībai ir nepieciešama arī sava daļa neatkarības. Īpaši ap gada vecumu bērnam ir svarīgi piedzīvot arī sava veida atdalīšanos no mammas, kas izpaužas gan tajā, ka viņš drošāk attālinās fiziski, gan iespējams atsakās no krūts un izrāda citas patstāvības iezīmes. Svarīgi bērnu tajā nekavēt un neturēt ciet, tomēr laiku pa laikam atkal piedāvājot pastaigu slingā, kas joprojām var būt abpusēji patīkams kopā būšanas veids bērnam ar vienu no vecākiem.
Zinu bērnus, kas labprātāk laukā iešanai izvēlēsies slingu nevis ratus, tai pat laikā arī vēloties no tā brīžiem “izkāpt”, tāpat kā no ratiem. Nedomāju, ka ir kāds stundu, dienu vai mēnešu skaits, pēc kā “mērīt”, cik ilgi bērnu nēsāt. Noteicošais ir sekošana bērna vajadzībām dažādos vecumos, atgādinot sev, ka tās diezgan ātri, bērnam augot, var mainīties.
Kā mazuļa attīstību ietekmē nēsāšanas pozīcijas - pozīcija ar skatu no nēsātāja, pozīcija ar skatu pret nēsātāju?
Atbild: Aija Apsīte
Man ir zināms tas, ka šādā veidā lieliski var nodrošināt to, ka mazulis ir centrēts , pareizā leņķī, kas nerada spiedienu, galviņa atbalstīta, celītis piepacelts . Man arī pret šo pozu nekas nebūtu iebilstams,
1) Ja vecāki šo pozu izpildītu pareizi – tātad , turētu pārmaiņus – gan uz labo, gan kreiso pusi ;
2) Ja vecāku muguras spētu šādu slodzi veselīgi panest;
3) Ja bērns neiegūtu tik daudz spilgtus piedzīvojumus ( viņš redz VISU) un varētu naktī mierīgi gulēt;
4) Ja šie spilgtie piedzīvojumi nekļūtu par ieradumu, bez kuriem kļūst garlaicīgi ( tātad, pierašana, ko jau minēju);
5) Ja vien šādā pozā veidotos tas brīnišķīgais kontakts starp vecākiem un bērnu, kāds veidojas tad, kad bērniņš ir piekļauts klāt.
Es šādu pozu nenoliedzu, bet tas arī nav tas, ko no sirds ieteiktu. Vecāku ziņā ir izlemt, kādu nēsāšanas veidu un attiecību modeli izvēlēties. Man personīgi uz šo jautājumu atbildi deva pati daba. Palūkosimies, kā bērniņš prasās vecākiem opā kad guļ, ir pierāpojis vai pienācis klāt? Vai viņš to dara pagriežot mums dibenu?
Atbild: Vita Kalniņa
Domāju, ka būšana slingā neatkarīgi no pozīcijas bērnam jau sniedz vairāk kontakta iespēju nekā dažreiz brauciens ratos, kur bērns tikai teorētiski zina, ka mamma šos ratus stumj, taču viņi katrs ir mazliet savā pasaulē. Tātad vispirms bērna attīstībai svarīgs ir pats kontakts, ka tam tiek atvēlēts laiks un telpa, kā arī tas ir abpusēji patīkams.
Vēl bērnam ir svarīgi, ka mamma vai tētis redz, uz ko ir fokusēta viņa uzmanība, un sniedz bērnam apstiprinājumu tajā, ka viņš ar savu interesi ir pamanīts. Tas savukārt nozīmē, ka mazulis var justies svarīgs. Šī sajūta par savu nozīmību veido bērna pašvērtējumu un stiprina viņu viņa turpmākajā attīstībā.
Ejot pastaigā ar bērnu, kurš jau aktīvi sācis interesēties par apkārt notiekošo, būtu labi, ja vecāki šo interesi pamanītu un, sekojot tai, nosauktu vārdā, piemēram: “Bērni spēlē bumbu.” Vai: “Jā, tāda liela mašīna!” Bērns priecājas ne tikai par vārdos formulēto, bet arī par vecāku prieku par mazo, ko lasa no viņu sejām un acīm.
Loģiski, ka šī pozitīvā emocionālā mijiedarbība efektīvāk varētu notikt, ja bērns un vecāki viens otra seju varētu labi redzēt. Tomēr uzskatu, ka ne katram kopā pavadītajam brīdim ir jābūt tik intensīvam. Dabā viss notiek ritmiski – aktivitāte mijas ar pasivitāti, darbīgums ar rāmumu. Tāpēc manuprāt, vecākiem vislabāk izvēlēties tādu nēsāšanas veidu, kas vislabāk atbilst viņa un mazā bērniņa tā brīža vajadzībām un vēlmēm.