Kāpēc daudzi fizioterapeiti neiesaka mazuļus nēsāt slingā?
Atbild: Aija Apsīte
Sertificēta masiere , sertificēts ārsta palīgs.
Sertificēta bērnu nēsāšanas konsultante.
(www.trageschule-dresden.de).
Trīs bērnu māmiņa. Aktīva un profesionāla bērnu nēsāšanas pieredze piecus gadus.
Iespējams, ka varu kļūdīties atbildot uz šo jautājumu, jo es neesmu fizioterapeits. Tiem fizioterapeitiem, ar kuriem esmu par šo tēmu diskutējusi, nav nekādu pretenziju pret šādu nēsāšanas veidu, ja vien to dara pareizi.
Pieņemu, ka daudziem speciālistiem ir minimāla pieredze un izpratne (vai arī tā nav vispār) par to, kā mazulis atrodas lakatā, kā tas ietekmē viņa fizisko un emocionālo attīstību. Līdz ar to nav arī drošības sajūta un pārliecība, ka to var ieteikt vecākiem. Tātad, drošāk ir neieteikt, nekā atzīt savu nekompetenci. Diemžēl, šādas zināšanas Latvijā iegūt nevar – jādodas studēt uz citām valstīm, kur nēsāšana lakatā tiek plaši pielietota, no visiem aspektiem izpētīta un medicīniski akceptēta.
Dažkārt man ir ļoti grūti un pat neiespējami pieņemt lēmumu kādā situācijā. Piemēram, pie gūžu displāzijas, lieliski var palīdzēt nēsāšana lakatā, bet es šādu lēmumu pieņemt nedrīkstu, jo par to atbildīgs ir ķirurgs vai ortopēds. Problēma – šie speciālisti nezin un arī negrib zināt , ka ir kaut kas ērtāks, dabīgāks un efektīvāks par abdukcijas biksēm.
Es esmu tikai un vienīgi par savstarpēju sadarbību. Bērna pārnēsāšana lakatā ir kļuvusi ļoti populāra. Vecāki noteikti uzdos jautājumus par šo tēmu un vēlēsies sagaidīt pamatotu atbildi no mums – tiem , kuriem viņi uzticas.
Es esmu vienmēr atvērta dialogam par šo tēmu.
Biežāk dzirdētie fizioterapeitu iebildumi pret nēsāšanu lakatā:
- zīdaini nedrīkst pārnēsāt vertikāli, kamēr pats nesēž;
- mazulim tiek kavēta attīstība ierobežotības dēļ;
- mazuļa ķermeņa daļas nav „ centrētas”;
- nēsāt nedrīkst ilgi.
Manas atbildes uz šiem iebildumiem īsumā:
1) zīdaini nedrīkst pārnēsāt vertikāli, kamēr pats nesēž.
Jāņem vērā, ka vertikāli mazuli ir iespējams turēt dažādi:
- Var turēt tā, ka bērns ir izstiepies, nostieptām kājām, sasprindzinājies (bieži pat liecas atpakaļ) un ir nevienmērīgi atbalstīts, nestabils.
- Un var turēt tā, ka bērns ir līdzīgi kā embrionālajā pozā, dziļā ietupienā, kājiņas „ vardes pozā”, muguriņa ar saglabātu fizioloģisko izliekumu, balstīts pilnībā no visām pusēm, pilnībā atslābinājies, stabils, galviņa stabili balstīta.
Jāņem vērā, ka mazuļa poza lakatā nav tas pats, kas sēdēšana!
Pirmajā variantā bērnu tiešām nedrīkst nēsāt. Un šādi nedrīkst nēsāt arī tad, kad pats jau sēž. Anatomiski, fizioloģiski un psiholoģiski nepiemērota poza.
Otrajā variantā bērnu var turēt un nēsāt. Tam nav nekāda saistība ar sēdēšanu, jo mazuļa ķermenis ieņem pilnīgi citu pozu, nekā sēžot, svars ir sadalīts tik vienmērīgi, ka pastiprināts spiediens nav ne uz vienu mazuļa ķermeņa daļu.
2) mazulim tiek kavēta attīstība ierobežotības dēļ.
Ja mazulis lakatā arī pēc trīs mēnešu vecuma līdz pat gada vecumam tiktu nēsāts bez pārtraukuma, tad arī es tam varētu piekrist. Tikai ar lakatā nēsātiem bērniem tā nenotiek, jo viņi tik ātri kļūst patstāvīgi, ka no biežas un ilgstošas nēsāšanas nekas nesanāk.
Praktiskā pieredze un iegūtās zināšanas mācoties, apstiprināja, ka lakatā nēsātie bērni attīstās un apgūst visas nepieciešamās iemaņas perfekti un bez kavēšanās. Kāpēc tā?
- Bērns jau no dzimšanas ir piekļauts pieaugušā ķermenim. Kustīgam, dzīvam ķermenim, kura muskuļi ir nepārtrauktā kustībā – elpojot, runājot, smejoties, pastiepjoties, pieliecoties, noliecoties, atliecoties, staigājot. Tā kā mazuļa saišu un cīpslu receptori ir attīstīti jau intrauterīni viņš sajūt visas šīs muskuļu kustības. Tās ir vienmērīgas un nerada nekādu saspringumu. Tās sniedz vērtīgu kustību pieredzi, ko mazulis veiksmīgi izmanto savās aktīvajās patstāvīgajās darbībās.
- Bērni, kuri lakatā nēsāti ar skatu pret nēsātāju ļoti labprāt un bez protesta atrodas arī citur – gultiņā, uz grīdas, uz pārtinamās virsmas. Atrašanās pie vecākiem bērnam saistīta ar mierinājumu un drošības sajūtas gūšanu. Atrašanās uz horizontālas virsmas – ar aktīvu kustību un savu robežu iepazīšanu. Mazulis iemācās šīs vietas nejaukt , vienlīdz mierīgi tiek pieņemts gan viens, gan otrs, līdz ar to viņam ir plašas iespējas harmoniski un pilnvērtīgi attīstīties. Un vecākiem nenākas sūdzēties, ka mazulis ir tā pieradis dzīvoties pa rokām, ka nolikt viņu praktiski vairs nav iespējams.
3) mazuļa ķermeņa daļas nav „ centrētas”.
Kad zīdainis atrodas iesiets lakatā, viņš atrodas simetriski. Abas rociņas viņam ir kopā priekšā, tātad, ir centrētas. Līdz četru mēnešu vecumam tiek izmantots siešanas paņēmiens, kad mazulis ir ciešāk piekļauts, respektīvi, abas rociņas ir kopā, bet bērns nevar ar savām reflektorajām kustībām tās lielā amplitūdā kustināt – līdz ar to viņš nesatrauc un nepamodina pats sevi. Pēc četru mēnešu vecuma tiek pielietoti tādi siešanas veidi, kur mazulis var pilnīgi brīvi kustināt rokas un izdarīt rotējošas kustības ar ķermeņa augšdaļu. Koordinācija starp rokām un kājām attīstās pēc trīs mēnešu vecuma, un to mazulis mierīgi apgūst laikā, kad neatrodas lakatā.
4) nēsāt nedrīkst ilgi.
Nez kādēļ daudziem ir radies maldīgs priekšstats, ka tie, kuri izmanto lakatu, to dara nepārtraukti, visu dienu bez pārtraukuma.
Tie, kuri izmanto šo nēsāšanas palīgu, labi zina, ka tas nav iespējams un lieliski spēj sajust, kad ir īstais brīdis nēsāšanai, un kad ir īstais brīdis nolikšanai. Visbiežāk to nosaka paša bērna vajadzības, jo mazuli, kurš būs izsalcis vai ar slapjiem autiņiem, nekādi neizdosies pierunāt uz mierpilnu pastaigu lakatā. Nav noteikts laiks, cik minūtes, stundas, vai kilometri būtu izmantojama šāda nēsāšana. Katram bērniņam atkarībā no vecuma, viņa vajadzībām šis laiks būs atšķirīgs. Tā kā mazuļa poza lakatā nerada sasprindzinājumu , spiedienu vai diskomfortu, bērns atļaus sevi nēsāt tieši tik ilgi un tieši tik bieži, cik viņam tas būs nepieciešams. Un vecāki to nekļūdīgi sajutīs.
Var gadīties, ka ir kāds anatomisks, psiholoģisks vai ortopēdisks iemesls – bet tad vecāki noteikti būtu brīdināti par attiecīgo problēmu un ieteicamo atrašanās pozu un nēsāšanas ilgumu.