Piesiešana pie vecākiem bērnam nāk par labu.
Marija Molina
30.08.2007
Civilizētā sabiedrība atgriež no aizmirstības tradicionālos mazuļu aprūpes veidus.
Tie, kuri mīl pavadīt savu brīvo laiku Eiropā, vai arī tie, kas tur vienkārši dzīvo, noteikti ir pievērsuši savu uzmanību tam, cik ļoti pieaudzis to māmiņu skaits, kas ‘’stiepj’’ savus mazuļus piesietus pie sevis diezgan garā ‘’lupatā’’. Kāda dīvaina un šķietami riskanta mode! Vai tiešām aizraušanās ar šaubīgām pirmatnējām paražām liek viņām atteikties no civilizācijas labumiem?
Mūsdienīgam, civilizētam cilvēkam ierastāks šķiet tas, ka māmiņas pastaigājas, mazuli stumjot ratiņos. Pirmos dzīves mēnešus standarta mazulim jāpavada guļot kulbiņā, pēc tam, kad mazulis iemācas sēdēt, viņš pāriet uz sēžamajiem ratiņiem. Bērni, kuri jau prot staigāt, noguruma brīžos, sēžas vieglas uzbūves ratiņos, kas atgādina saliekamo krēslu.
Šis stereotips radies salīdzinoši nesen. Ratiņi lietošanā nonāca tikai 128 gadus atpakaļ – 1840.gadā, kad Viktorija, Lielbritānijas karaliene, sagribēja personīgi pastaigāties ar saviem deviņiem bērniem karaliskajā dārzā. Viņai tika radīti īpaši ratiņi, kurus vilka ponijs. Galma dāmas sekoja piemēram. Jo tālāk - jo vairāk: ja pati karaliene un viss augstākais sabiedrības slānis ved savus bērnus ratiņos, tātad, tas ir labi un pareizi. Ratiņu mode izplatījās pa visu Angliju, bet vēlāk arī visā pasaulē.
Pamazām ratiņi ‘’tika’’ pie roktura, lai tos varētu stumt ar rokām (nevis likt ponijam tos vilkt). To konstrukcija attīstījās, parādījās jauni viegli materiāli, galu galā radās vesela saime ar dažādām palīgierīcēm mazuļu pārvadāšanai. Neskatoties uz ratiņu masīvumu, vadāt bērnu tajos izrādījās vieglāk, nekā nest: devītajā-vienpadsmitajā bērna dzīves mēnesī viņš tik tikko sāk staigāt, bet sver jau no 8 līdz 12kg.
Stiept tādu smagumu uz rokām nav tik vienkārši. Ratiņi kļuva kā liels atvieglojums mammām un, līdz ar to, radīja milzīgu distanci starp māti un bērnu, izjaucot dabā iekārtoto mātes un bērna saskarsmes mehānismu. Patiesībā daba ir iekārtojusi, ka līdz brīdim, kad mazulis sāk staigāt, viņš atrodas uz mātes rokām un ir tiešā kontaktā ar viņu - āda pret ādu.
Mūsu tuvākajiem radiniekiem no dzīvnieku pasaules nav vajadzības vest bērneļus ratiņos, piesiet tos. Protams, tiem ir garāka vilna un stiprāki pirksti — tomēr princips skaidrs. Foto (Creative Commons license): Steffen aka re-ality
Sākot apmēram no 20.gs vidus ārsti sāka runāt par neapdomību turēt šķirti māti no bērna dzemdību namos. Jau pierādīts, ka tāds režīms atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz jaundzimušā imūnsistēmas, nervu, elpošanas, gremošanas sistēmas, kā arī sirds un asinsvadu sistēmas veidošanos. Distances dēļ, kas šādā veidā veidojas starp māti un bērnu, radās termins ‘’asins balss bērns’’, aizvietojot terminu ‘’krūts bērns’’. Tāda pati distance šķir māti un bērnu, kas atrodas ratiņos.
Patiesībā, lielākā daļa refleksu bērnam viņa pirmajos dzīves mēnešos virzīti uz to, lai būtu kopā ar mammu un saņemt no viņas barību. Zīdīšanas reflekss rodas, pieņemot, ka kaut kur pie bērna mutes atrodas mammas krūts, pie kuras var piekļauties, kad rodas izsalkuma sajūta. Satveršanas reflekss, acīmredzot, radies, lai turētos pie mammas un nenokristu brīžos, kad mammai nepieciešams kāda iemesla dēļ atbrīvot savas rokas. Emocionālā saikne ar mammu, kas rodas atrodoties mammas ķermeņa tuvumā, ļauj mazulim pakāpeniski pierast pie lielās pasaules, nebaidoties no tās plašuma un apslēptajām briesmām.
Tradicionālie bērna nēsāšanas veidi
Ir iemesls uzskatīt, ka dažādi veidi kā stiprināt bērnu pie mātes ķermeņa ar dzīvnieku ādas vai auduma palīdzību radušies jau mežonīgā laikmeta beigās. Līdzko mūsu pirmatnējiem senčiem sāka rasties apģērbs. Daudzas tautas arī mūsdienās saglabā šo paražu. Tā eskimosi nēsā plikus bērnus savdabīgā kažokādu tērpā ar kabatu uz muguras, kur apakšējā daļā izklātas absorbēt spējīgas sūnas. Bērna āda pieskaras mammas ādai, bet viņus abus sedz bieza kažokādu kārta, kas pasargā no sala. Šis tradicionālais apģērbs tiek saukts par amauti (amauti). Mūsdienu variantā tā ir īpaši šūta jaka ar kabatu uz muguras.
Āfrikas valstīs mazuli piesien pie muguras, tā pat dara mammas Indijā. Čigāni joprojām nēsā bērnus lakatos, apsietus ap kaklu. Austrum Āzijas valstīs bērna nešanai izmanto Mei Tai (mai-tai) — auduma gabals ar četrām saitēm katrā stūrī, no kurām divas aptver mātes jostasvietu, izveidojot kabatu mazulim.
Pēc pastaigām mežā meitenes ne vienmēr atgriežas ar ogām lūku vācelēs,
bet reizēm ar mazuli ‘’svārku apakšmalā’’.
Foto: Sergejs Mihailovičs no ASV Bibliotēku Kongresa arhīva.
Krievijā un Eiropā šādi apsēji bērna nēsāšanai bija plaši izplatīti. Zināmais teiciens ‘’atnesa svārku apakšmalā’’, kas nozīmē bērniņa dzimšanu, burtiski apzīmē bērna nēsāšanu svārkos, drānās. Apakšmala (svārku) — tradicionāla sastāvdaļa krievu tautības zemnieces tērpā ,priekšauts, plats un garš, kas tiek vilkts virs svārkiem. Tajā nēsāja bērnus, apsienot priekšauta galus ap kaklu.
Arheologi atklājuši vienu no senākajiem šādas bērnu nešanas paraugiem Montuemhata kapā, vienas no augstākajiem dieves Amonas vaidelotiem. Tā atrodas Ēģiptē, Tēbu rietumu daļā. Renesanses laikā, 19.gs sākumā, uz freskām del’ Arenas kapellā (capella dell’Arena) Padujā, attiecoties uz 1304–1306 gadiem, mākslinieks un arhitekts Džoto (Ambrogio Bondone, 1267–1337) attēloja Dievmāti. Marija nesa mazuli ciešā kontaktā ar sevi. Mātes atspoguļojums, kas nes mazuļus, ir arī Jauno laiku mākslinieku vidū.
Starp citu, pirms dažiem gadiem ASV laists apgrozībā zelta dolārs, uz kura attēlota Sakagaveja (Sacagawea) — indiešu sieviete, kura nesa savu mazuli-dēlu uz muguras, nogāja tūkstošiem jūdžu kopā ar pirmo transamerikāņu ekspedīciju. (Luisa un Klarka Ekspedīcija, 1804–1806) no rietumu uz Ziemeļamerikas austrumu krastu un atpakaļ.
Mazuļa nēsāšana turētājos no medicīniskā viedokļa
Pētījumi, ko veikuši mūsdienu zinātnieki, apliecina, ka tradicionālā nēsāšana ļauj izvairīties no mazuļu vidū plaši izplatītas gurnu locītavu nepareizas attīstības, tā saucamās gūžu displāzijas, kuras gadījumā vērojama gurnu dislokācija. Kā noskaidrojās, iedzimts gūžu izmežģījums bieži sastopams to tautu vidū, kas nepraktizē mazuļa nešanu uz mātes ķermeņa, bet novieto mazuļus šūpulīšos. Plašs kāju stāvoklis pirmajos dzīves mēnešos palīdz pareizi izveidoties gurnu kaulu galviņām.
Starp citu, mūsdienu bērnu pārnēsājamās ierīces (baby carriers), kas veidotas pēc ķengursomas līdzības, kas tur bērnu ar jostu sistēmu palīdzību (tās šobrīd vairāk izplatītas Krievijā un Eiropā), arī veicina pareizu mazuļa kāju attīstību un sekmē ciešāku saikni ar mammu. Tomēr tie jāatdala no slingiem. Galvenā atšķirība ir slodzes sadalījums uz mazuļa mugurkaulu.
Viens no auduma turētājiem, kas mūsdienās ieguvis nosaukumu ‘’slings’’ (no angļu val., Sling — ‘’apsējs, saite, nastas pacelšanas veids; pakārt pār plecu’’), slodzi sadala pa visu bērna muguru un gurniem. Ķengurveida turētājos slodze iet uz starpeni un tālāk uz mugurkaulu. Nesen dzimušam mazulim tas nenāk par labu, jo mugurkauls vēl nav spējīgs noturēt tādu slodzi, turklāt vēl ilglaicīgi.
Eskimosu meitene nes savu mazuli
zvērādā piesietu pie muguras.
Foto: H.G. Kaiser
no ASV Bibliotēku Kongresa arhīva
Mūsdienu ražotāji ķengursomas uzbūvē arī cenšas sadalīt slodzi mazulim pareizāk un pieļaujamāk, izmantojot papildu jostas gurniem un speciālas silueta daļas, kas atbalsta bērna muguru. Tomēr ilgstoši nēsāt bērnu ķengursomā ārsti neiesaka.
Vēl bez pareizas gūžu iegurņa locītavu attīstības, nēsāšana turētājos, slingos, (atšķirībā no ķengursosmas) veicina ātrāku muskulatūras attīstību un bērna vestibulāro sistēmu. Manuālais terapeits Pāvels Tramenkovskis piebilst: ‘’Es novēroju vairāk par diviem desmitiem bērnu, kurus nēsāja slingos kopš viņu pirmajiem dzīves mēnešiem. Atzīstos, man bija interesanti kā speciālistam redzēt reālas sekas un rezultātus. Pats interesantākais, ka katram mazulim vecumā no gada līdz diviem, kurus es skatījos, muguras muskulatūra bija attīstīta ievērojami vairāk un labāk, nekā tiem, kuri atradušies ratiņos. Tas ir, slodze uz augošajiem kauliem izrādījās mazāka, jo muskuļi to kompensēja. Bez tam, bērniem bija lieliski attīstīts vestibulārā sistēma, jo atrodoties uz pozīcijā uz gurna vecāki bērni pieliek arī savu spēku, lai saglabātu līdzsvaru. Mans secinājums: slings ne tikai atvieglo vecākiem dzīvi, bet tas vajadzīgs arī agrākai un pareizai organisma fiziskajai attīstībai. Ne jau bez iemesla šādas bērnu pārnēsājamās ierīces sastopamas gandrīz visās pasaules malās.’’
Starp citu, nēsāšana slingā-šallē mūsdienu medicīnā tiek izmantota arī priekšlaicīgi dzimušo bērniņu nēsāšanai terapijas nolūkos jau sen. Pirmie gadījumi šādam slinga pielietojumam tika piefiksēti jau 1976.gadā. Šajos gadījumos galveno lomu bērna pareizā attīstībā ārpus dzemdes spēlē tiešs mazuļa kontakts ar mātes ādu – „āda pret ādu”.
Slingu dažādība, veidi
Eksistē ne mazums veidu, kā piesiet pie sevis bērnu ar auduma palīdzību. Slings-šalle ir gara auduma strēmele, kas apsienama ap mammu. Slingā ar riņķiem iešūti riņķi, kas notur mazuli un auduma gabalu, novēršot berzi starp tiem. Šobrīd Krievijā tas ir visizplatītākais slingu veids, un tādēļ daudziem šādi turētāji asociējas tieši ar šāda veida slingiem, tomēr slingu dažādībai nav robežu.
Mai-slings (Mai-Tai) — analogs Āzijas bērnu turētājam, kas sastāv no taisnstūra ar divām augšējām un divām apakšējām saitēm. Bez tam, eksistē arī citi veidi: slingi-brīvām kājelēm (Mai-slinga veids ar papildus trešo, pāra saiti), amauti-jakas (balstīts uz eskimosu bērnu tradicionālo nēsāšanu), slingi-somas, slingi-kabatas u.c.
Bērns atrodoties slingā atbrīvo rokas vīrietim
(vai arī sievietei) ne tikai mājasdarbu veikšanai,
bet pat ceļojumiem pāri Atlantijas okeānam.
Foto (Creative Commons license): Sāra Katzenelle
Ūdens slingos (Ūdens slingi), veidotus no ātri žūstoša auduma un auduma, kas aizsargā no ultravioletajiem stariem un to piekļuves mazulim (piemēram, Saulsargs), ar bērnu iespējams atpūsties pie jūras un pat kopā peldēties. Tāda veida slingos iespējams iet ar bērnu dušā, baseinā, nebaidoties ka viņš nejauši var paslīdēt vai aizrīties.
Maldi attiecībā uz slingu
Tā kā šāds piesiešanas veids pie mammas ir ne īpaši pazīstams krievvalodīgo sabiedrībā, apkārtējiem bieži vien rodas dažādi jautājumi mammai, kura izvēlējusies tādā veidā nēsāt savu mazuli. Visbiežāk jautā, vai bērns šādi iesiets nēsāšanai nevar nosmakt, un vai tas nenāk par sliktu viņa mugurai, jo tā ir saliekta. Saskaņā ar īpašu pētījumu, ko veica vācu zinātnieku grupa no Ķelnes Universitātes bērnu slimnīcas (Ķelnes Universitāte) Valtrauda Steninga vadībā (Waltraud Stening), slings apgrūtina piekļuvi skābeklim tikai par 1%. Bet likt mazuli uz cietākas virsmas (lai mazulis nenosmaktu pēlī ) sāka apmēram tajā pat laikā, kad mazuļus sāka vadāt ratiņos. Poza «saritinājies čokurā» mazulim jau pazīstama kopš atrašanās māmiņas ķermenī un tā viņam šķiet dabiska un ērta.
Gadās arī pretēja galējība: jaunās māmiņas sagaida, ka slings atrisinās visas bērna audzināšanas problēmas. Protams, šādai nēsāšanas ierīcei ir daudz priekšrocību, bet tā nav zāles pret visām ar mazuli saistītām grūtībām. Bērnu droši var sēdināt ratiņos, ja viņam šāds skats uz pasauli ir interesants, it īpaši, kad mazulis sasniedz sešu mēnešu vecumu un pats spēj pastāvīgi sēdēt. Zālē, uz paklāja istabā, gultiņā viņš labprāt spēlējas ar savām rotaļlietām, un šis laiks, tāpat kā laiks māmiņas tuvumā, arī ir nepieciešams bērna pilnvērtīgai attīstībai.
Parasti bērni aug mierīgāki un retāk raud, ja tos bieži nēsā slingā. Tas saistīts ar to, ka veseli bērni, kuriem nekas nesāp, visbiežāk raud tādēļ, ka jūt vecāku uzmanības trūkumu. Esot slingā bērns atrodas kopā ar vecākiem un neizjūt maiguma trūkumu. Tādēļ tiem, kuriem bērni daudz raud, iesaka iegādāties slingu. Tomēr bērns var raudāt arī tādēļ, ka viņam kaut kas sāp – tas ir vienīgais veids nerunājošam mazulim paziņot, ka viņam kaut kas kaiš.
Informācijas avots: Теlegrāfs ‘’Apkārt pasaulei’’: Piesiešana pie vecākiem bērniem nāk par labu